Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms – politnekorekts, bet patiess stāsts par Rietumeiropas pašnāvību

“Eiropa šobrīd izdara pašnāvību. Vai vismaz to izlēmuši darīt tās politiskie vadītāji (…) lielākās daļas šobrīd dzīvojošo cilvēku mūža beigās Eiropa vairs nebūs Eiropa un eiropieši būs zaudējuši vienīgo vietu uz pasaules, ko tie var saukt par mājām,” – tā izdevniecības “Apvārsnis” izdotās britu rakstnieka un publicista Duglasa Marija grāmatas “Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms” ievadā situāciju dramatiski raksturo autors.

Jaunā grāmata ir pirmais kāda Rietumeiropas autora latviešu valodā izdotais dokumentālās publicistiskas darbs, kurā izsmeļoši, no dažādiem aspektiem aplūkota trešo valstu cilvēku migrācija uz Eiropu, tās iemesli un no migrācijas izrietošās, Eiropai un eiropiešiem katastrofālās sociālās, demogrāfiskās un kulturālās sekas.

Baltie eiropieši jau ir kļuvuši par minoritāti Londonā un tuvākajos gados par tādu kļūs arī Malmē, Marseļā… Berlīnē, Vupertālē, Kopenhāgenā un citu Rietumeiropas pilsētu ielās uzdarbojas tā sauktās “musulmaņu patruļas”, kuras vēršas pret mūzikas atskaņošanu, alkohola lietošanu bāru terasēs, viņuprāt nepiedienīgu uzvedību publiskā vietā skūpstoties, utml. Katastrofāli pieaudzis imigrantu izdarīto noziegumu, tostarp seksuālo uzbrukumu skaits. Nevainīgi, nejauši izvēlēti eiropieši islāma vārdā tiek spridzināti, šķaidīti ar automašīnām, tiem baznīcās un uz ielām nogriež galvas. Diemžēl tas nav nekāds iedomāts antiutopisks tālas nākotnes scenārijs no kāda fantastikas romāna, nē, – tā ir mūsdienu Rietumeiropas ikdiena.

Grāmatas 19 nodaļās autors saistošā valodā, izvērsti, plaši izmantojot statistikas datus, citējot politiķus, žurnālistus un eliti apkalpojošos intelektuāļus pastāsta, kā un kāpēc Eiropa līdz tam ir nonākusi. No vienas puses Marijs lasītāju iepazīstina ar migrācijas procesa iemesliem un iesākumiem Eiropā un tās pieaugumu laikā pēc II pasaules kara, pakāpeniski nonākot līdz A.Merkeles vienā 2015.g. vasarā Eiropā ielaistajiem nelegālo migrantu miljoniem, bet no otras meklē kultūrvēsturiskus iemeslus un filozofisku skaidrojumu Eiropas pašnāvnieciskajai rīcībai, tos atrodot jau Osvalda Špenglera, Stefana Cveiga un Migela de Unamuno saskatītajā rietumeiropiešu eksistenciālajā nogurumā un “dzīves traģiskuma sajūtas” zaudējumā.

Īpašu vērību Marijs pievērš Rietumeiropas valstu politiskās elites tuvredzīgajai, aprobežotajai, divkosīgajai un bieži arī atklāti subversīvajai darbībai, vairāk nekā trīsdesmit gadus izliekoties nedzirdam tautas viedokli un neredzam arvien pieaugošās migrācijas ēnas puses – migrantu nevēlēšanos integrēties, multikulturālisma ideoloģijas bankrotu, migrācijas radīto sociālekonomisko slogu, terorisma pieaugumu un islāmisma izplešanos. Detalizēti Marijs aplūko visus galvenos migrācijas atbalstītāju izmantotos aizbildinājumus (ekonomiskie ieguvumi, sabiedrības novecošanās, daudzveidība un globalizācijas nolemtība), tos kritiski izvērtējot un noraidot kā ačgārnus un nepamatotus. Teikto ilustrējot ar virkni piemēru, sākot jau no 20.gs. 80.gadiem, Marijs apraksta politisko elišu vēršanos pret trauksmes cēlājiem un politiskajiem oponentiem, ar represīvi administratīviem līdzekļiem ierobežojot imigrācijas pretinieku un problēmu aktualizētāju vārda un pulcēšanās brīvību, karot tiem “rasista”, “nacista” un “islamofoba” birkas kā arī iznīcinot profesionālās un politiskās karjeras. Nemaz nerunājot par draudiem dzīvībai, kādi, politiskajai elitei ar toleranci izturoties pret vardarbības veicēju organizācijām un to ideoloģiskiem pamatiem, eiropiešu kultūras un identitātes aizstāvjiem sagaidāmi gan no islāmistu, gan kreiso liberāļu puses. “Šķita, ka Eiropa ir nonākusi līdz atklāsmei, ka ekstrēmisma problēma izzudīs, ja izdosies tikt vaļā no cilvēkiem, kuri par to runā,” Marijs raksta nodaļā “Agrā brīdinājuma sirēnas”. “Tomēr, lai arī kritiķi tika nogalināti, piespiesti slēpties vai bēgt, problēma nepazuda.”

Atsevišķas nodaļas veltītas Marija personīgajiem iespaidiem, kurus autors guvis migrantu krīzes pīķa laikā apmeklējot tās Dienvideiropas vietas, kur tie nonāk vispirms, izceļoties krastā pēc nelegālas robežas šķērsošanas – Lampedūzu Itālijā un Lezbas salu Grieķijā.

Marijs aplūko nozīmīgākos dažādās Eiropas valstīs izskanējušos kultūrpolitiskos brīdinājumus par gaidāmo katastrofu, tostarp pret Salmanu Rušdiju vērsto ajatollas Homeinī fatvu par “Sātanisko vārsmu” publicēšanu, t.s. dāņu karikatūru krīzi, “Charlie Hebdo” slaktiņu un citus notikumus. Pārsteidz vieglums, ar kādu islāmistiem izdevās piespiest Rietumeiropu pakļauties to diktātam un vēlamajiem spēles noteikumiem. Vai tiešām tika izdarīts viss, ko vajadzēja un varēja?

Plašāku ieskatu Marijs sniedz divos nozīmīgos literāros darbos, kas 20.gs. II pusē un 21.gs. sākumā brīdināja eiropiešus par sagaidāmajām katastrofālajām kulturāli demogrāfiskajām pārmaiņām – Ž.Raspaja romānu “Svēto nometne” un Mišela Velbeka romānu sēriju ar kulminējošo “Pakļaušanos”. Tāpat autors, tuvāk raksturojot Vācijas populārāko mūsdienu mākslinieku daiļradi, pievērš vērību tā dēvētajai laikmetīgajai mākslai, nesaudzīgi norādot uz tās tukšumu, destruktīvismu un jebkādu garīgu, tautu vienojošu mērķu un ideālu trūkumu. “Mūsdienu mākslinieki pārstājuši vērsties pie kādām paliekošām patiesībām, atteikušies no centieniem meklēt savos darbos skaisto un patieso un tā vietā vienkārši saka publikai: “Es vaļājos dubļos līdz ar jums.”

Grāmatas beigu daļā autors meklē atbildi uz jautājumu – vai varētu būt savādāk, vai ir vēl kādas iespējas izbēgt no statistiskās prognozēs jau paredzamās, šī gadsimta ietvaros sagaidāmās eiropiešu pamattautu nomaiņas ar arābiem, pakistāņiem, Melnās Āfrikas nēģeriem u.c. trešo valstu iedzīvotājiem? Jā, vismaz teorētiski šāda iespēja ir – izmainot līdzšinējo politisko kursu, retoriku, sākot ņemt vērā vēlētāju vairākuma gribu… “Nepieciešams paplašināt politisko konsensusu” un ļaut iesaistīties politiskajā procesā tādām par “fašistiskām” un “nacistiskām” nepatiesi dēvētām partijām kā “Flāmu bloks”, “Zviedru demokrāti”, “Nacionālā fronte”, “Alternatīva Vācijai”… Tāpat vajadzīgs saglabāt un atjaunot saikni ar savas kultūras saknēm. Taču Marijs, lai arī cenšas saglabāt cerību, ir visai skeptisks par šādu scenāriju. “Nekas neliecina, ka politiķi vēlētos pārtraukt to, ko darījuši līdz šim (…) pagaidām politiķu lielais vairākums īslaicīgu ieguvumu vārdā izvēlēsies būt “līdzjūtīgi”, “augstsirdīgi” un atvērti, neskatoties uz to, ka tie procesi, kas slēpjas aiz šiem cēlajiem vārdiem, novedīs pie ilgtermiņa nacionāla mēroga problēmām. (…) Eiropieši ir nonākuši stāvoklī, kurā tie netic paši savam kultūras stāstam un ar neuzticību raugās atpakaļ uz savu pagātni, vienlaikus zinot, ka kontinentā ienāk citi stāsti, kurus viņi šeit nevēlas redzēt.” Svarīgi arī saprast, ka tas viss visdrīzāk nebeigsies, balonam vienkārši izlaižot gaisu un noplokot. Marijs brīdina: “Dienu no dienas Eiropas kontinents ne tikai mainās, bet arī zaudē iespējas, ka šīs pārmaiņas varētu beigties mierīgā veidā. (…) daudzi no mums klusībā gremdēsies nožēlā. Bet ne visi būs tik klusi. (…) Un tad beidzot zvanīs zvans.”

Kā uzskata “Eiropas dīvainās nāves” autors, “Kultūrā, kurā idejas vēl tiek uzlūkotas kā vērā ņemami argumenti, grāmatas var daudz ko mainīt.” Ja tā, tad šī grāmata, kā cer tās izdevēji, latviešu lasītājiem, iespējams, būs gan vērtīgas informācijas avots, gan arī vakcīna pret pasivitāti un ļaus pieņemt pareizos lēmumus, kad ātrāk vai vēlāk arī Latvijas pilsoņiem nāksies konkrēti pozicionēties atvērto robežu, islamizācijas un identitātes aizsardzības jautājumos un izdarīt izvēli – vai nu iet bojā kopā ar dzīves jēgu un mērķus zaudējušo, izvirtušo un gļēvo Rietumeiropu (tās daļu) vai arī turpināt pastāvēt, liekot pirmā vietā savas tautas un valsts intereses kā arī veidojot ciešākas saites ar pārējām eiropeiskajām Austrumeiropas nacionālajām valstīm.

Duglass Marijs. Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms. Apvārsnis, 2018. – 332.lpp.

Izdevniecības cena: EUR 8,40.  PIRKT GRĀMATU.