Valmieras muzejā atvērs Hermaņa Enzeliņa grāmatu “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”

Grāmatas atvēršanas pasākumā Valmieras muzeja izstāžu zālē 26.martā plkst. 17.30 atcerēties Hermani Enzeliņu (1867–1953), kā arī uzzināt par grāmatas tapšanu un to, kādi atklājumi gaida tās lasītājus, aicina izdevniecības “Apvārsnis” vadītājs un redaktors Valters Grīviņš, Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa, Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš, Valmieras teātra aktrise Dace Everss un dziesminieks Uldis Punkstiņš.

Pilsētu un pagastu pagātnei veltītās novadpētnieku sarakstītās grāmatas parasti lielākoties stāsta par 20. gadsimta vēsturi – cariskās Krievijas norietu un sabrukumu, brīvvalsts laiku, okupācijas posmu un 1991.g. atjaunoto Latvijas valsti. Taču Hermaņa Enzeliņa grāmatā “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, ko tagad atkārtotā un papildinātā izdevumā laiž klajā izdevniecība “Apvārsnis”, uzsvari un hronoloģiskais aptvērums ir atšķirīgs. Stāsts Valmieras pilsētas vēstures kontekstā sākas ar vācu krustnešu iebrukumu Latvijas teritorijā un tai sekojošo Valmieras ordeņa pils un baznīcas dibināšanu, bet galvenā vērība pievērsta 16., 17., 18. un 19.gadsimtam.

Tas tā ir, pirmkārt, jau tāpēc, ka grāmatā iekļauti tās autora – kaugurieša un vienlīdz arī valmierieša, latviešu zemniecības ideologa, aizrautīga vēstures pētnieka un popularizētāja, izdevēja un publicista Hermaņa Enzeliņa – 1930. gados tapušie, bet krievpadomju okupācijas laikā autora nacionālās nostājas dēļ par nevēlamiem uzskatītie un tāpēc aizmirstie raksti un, otrkārt, kas ir vēl svarīgāk, tāpēc, ka šajā grāmatā publicēto pētījumu centrā līdzās Valmierai kā vācu pilsētai, kāda tā, tāpat kā citas Latvijas pilsētas, faktiski bija līdz pat 19.gs. II pusei, H.Enzeliņam bija latviešu zemnieks, viņa ikdienas dzīve, sociālpolitiskā un kultūras vide (sēta, muiža, baznīca, skola, tirgus, krogs…), kurā tā noritēja, un, pats galvenais, latviešu zemnieka sīkstā daba, turoties pie savas zemes un mājvietas, par tām aktīvi vai pasīvi cīnoties gan pret svešiem iebrucējiem, gan pret alkatīgiem, bezsirdīgiem dzimtkungiem un zemi pārvaldošo baltvācu eliti. Šīs tēmas, savu izklāstu balstot uz vēstures avotu izpētē gūtajām ziņām, H.Enzeliņš aplūko visā grāmatā, atsevišķi zemnieku cīņai ar kungiem veltot divas nodaļas. Viena no tām pievēršas 17.gs. beigām, kad taisnību pret Kaugurmuižas nomnieku trīs reizes uz Zviedriju pie ķēniņa dodas meklēt no savām mājām izliktais Lejas Eniņu Krišjānis, bet otrā aplūkoti 1802.g. rudens Kauguru nemieru notikumi.

Izpētot desmitiem un pat simtiem latviešu zemnieku dzimtu vēsturi, H.Enzeliņš ir licis pamatus latviešu ģeneoloģijai. Katrā aprakstītajā pagastā, muižā, draudzē autors ir centies noskaidrot senākās, visilgāk savās mājās dzīvojošās dzimtas. Joprojām H.Enzeliņa ģeneoloģiskie pētījumi ir neatsverams palīgs ikvienam, kura dzimtas pavedieni tinušies Valmieras un tās apkārtnes vēstures kamolos.

Tomēr ne mazāk noderīga grāmata būs arī tiem, kam interesē muižu, baznīcu un draudžu vēsture. Pašam nākot no senas Brāļu draudžu (hernhūtiešu) dalībnieku dzimtas un aktīvi darbojoties Valmieras luterāņu draudzē, savulaik ieņemot pērmindera un draudzes priekšnieka amatus, H.Enzeliņš, izmantojot viņam pieejamus, atsevišķos gadījumos unikālus materiālus, tostarp dzimtās saglabātus senu leģendu apkopojumus, samērā plaši apraksta Brāļu draudžu izveidošanos, nozīmi, uzplaukumu un norietu, Valmieras baznīcas un diakonāta vēsturi, pastāsta par mācītājiem, diakoniem, draudzes skolu, pilsētas un pieguļošo pagastu kapsētām, apbedījumu vietām. Tāpat grāmatā aprakstītas arī Rubenes, Dikļu, Matīšu, Burtnieku, Ēveles baznīcas, draudzes un to ievērojamākie mācītāji. Ļoti interesanta ir grāmatā iekļautā Burtnieku mācītāja J.H.Gulekes (1769–1816) hronika, kurā viņš aprakstījis sava amata laikā ievērojamākos notikumus draudzes dzīvē un klimatoloģiskos novērojumus, kas parāda, ka jau tolaik, sen pirms industrializācijas sākuma un tā sauktā siltumnīcas efekta gāžu izmešu līmeņa pieauguma atmosfērā, reizēm nācies piedzīvot, piemēram, lapu izplaukšanu ziemas vidū, bet reizēm visu vasaru lijis vai gluži otrādi – valdījis sausums – un raža iznīkusi.

Plašākos un šaurākos izklāstos H.Enzeliņš grāmatā stāsta par šādām vietām: Valmiera, Valmiermuiža, Valmieras mācītājmuiža, Kauguru muiža, Mūrmuiža, Kokmuiža, Rubene, Ķieģeļmuiža, Vaidavas muiža, Veļķu muiža, Briežu muiža, Podzēnu muiža, Mazbrenguļu muiža, Dikļu muiža, Budenbroku muiža, Burtnieku Jaunā muiža, Matīši, Pučurga, Bauņu muiža, Mīlītes muiža, Braslavas muiža, Vilzēnu muiža, Burtnieku pilsmuiža, Burtnieku mācītājmuiža, Dūres muiža, Briedes muiža, Seķu muiža, Ēķina muiža, Rūtes muiža, Cālītis, Zvārte, Lutera muiža, Rencēnu muiža, Ķemeres muiža, Ķempēnu muiža, Šķiliņu muiža, Lizdēnu muiža, Sauļu muiža, Labrenču muiža, Baložu muiža, Ēveles muiža, Ķeižu muiža, Vecjērcēnu muiža un Jaunjērcēnu muiža.

Papildu vērtību atkārtotajam izdevumam piešķir Valtera Grīviņa apkopotie un anotētie vēsturiskie un mūsdienu attēli, kartes, dokumenti, daudzi no kuriem tiek publicēti pirmo reizi. Galvenie attēlu avoti – Valmieras muzeja krājums un Valsts vēstures arhīva fondi. Taču plaši izmantoti arī citu atmiņas institūciju krājumu un privātkolekciju materiāli. Tāpat lasītājiem noderēs redaktora pievienotie komentāri un paskaidrojumi, kas ļaus saprast senos jēdzienus, mērvienības, vēsturisko kontekstu.

Grāmatas atvēršanas pasākumā Valmieras muzeja izstāžu zālē 26.martā plkst. 17.30 atcerēties Hermani Enzeliņu (1867–1953), kā arī uzzināt par grāmatas tapšanu un to, kādi atklājumi gaida tās lasītājus, aicina izdevniecības “Apvārsnis” vadītājs un redaktors Valters Grīviņš, Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa, Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš, Valmieras teātra aktrise Dace Everss un dziesminieks Uldis Punkstiņš.

Grāmatu veido III daļas. I daļā ievietots 1932.g. izdotās grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” teksts; II daļā – tikai 1930. gadu presē turpinājumos publicēti raksti par Valmieras plašākās apkārtnes muižām un draudzēm; III daļā – H.Enzeliņa autobiogrāfija un vēl trīs citi biogrāfiski raksti, kas sniedz ieskatu viņa kā tautsaimnieka, sabiedriskā darbinieka un vēstures pētnieka darbībā. Grāmatas apjoms 809. lpp.

Pasākuma dalībniekiem būs iespēja grāmatu iegādāties. Izdevniecības cena 30 eiro.

Informācija:

Valters Grīviņš
Izdevniecības “Apvārsnis” vadītājs
[email protected]

Izdevniecība “Apvārsnis” laiž klajā etiopu eposa “Kebra Nagast” tulkojumu latviešu valodā

Ir vairāki iemesli, kāpēc katram, kas interesējas vai nu par Rietumu civilizācijas un kristietības, vai par Tuvo Austrumu un melnās Āfrikas vēsturi un kultūru, varētu būt saistošs etiopu eposs “Kebra Nagast” jeb “Ķēniņu godība.”

Derības šķirsta kopija Ābrama klinšu baznīcā Etiopijas ziemeļu provincē Tigrajā. 2006.g. Māra Bērziņa foto.

Šo Etiopijas īpašās kultūras kvintesenci var lasīt, piemēram, lai gūtu priekšstatu par viduslaiku literatūras tradīciju kristīgās kultūrtelpas tālākajā dienvidu perifērijā, to skatot kontekstā ar īpaši kolorīto vietējo reliģiju un afroaziātu grupai piederīgo cilšu etnisko sinkrētismu, kurā savijušās pagāniskās tradīcijas ar jau senlaikos pieņemto jūdaismu un vēlāk, ap IV gadsimtu atnākušo agrīno kristietību – monofizītismu. Tāpat leģendārās Sābas ķēniņienes un viņas no ne mazāk leģendārā senžīdu valdnieka Zālamana ieņemtā dēla kā Etiopijas ķēniņu dinastijas dibinātāja un to pēcteču slaveno darbu stāsta iepazīšana būtu lieti noderīga katram, kas dodas vai plāno doties ceļojumā uz šo Āfrikas vienīgo seno kristīgo valsti – nezinot tā saturu, nebūs, piemēram, saprotams, kāpēc katrā Etiopijas austrumu pareizticīgo baznīcā kā svētākais priekšmets atrodas Izraēla dieva un viņa izredzētās tautas derības šķirsta kopija, kamēr pats īstais šķirsts – kā apgalvo etiopi – nevienam, izņemot tā sargu, nepieejams tiek glabāts senās galvaspilsētas Aksūmas katedrāles baznīcā.

Lai arī šobrīd lasāma tikai digitālā formātā, vietnes Aliens.lv sadaļā “Bibliotēka,” tagad šī etiopu svētā grāmata Jāņa Elsberga tulkojumā ir pieejama arī latviešu lasītājam.

Vēl tikai pavisam īsi par tiem neparastajiem apstākļiem, kādos izdevniecības “Apvārsnis” redkolēģijas loceklis Vilnis Strods pieņēma lēmumu par “Kebra Nagast” tulkošanu latviešu valodā: “Šo tulkojumu es veltu tiem trim nēģeru puikām, kas neļāva man noslīkt, peldot pāri Omo upei 2006.gada 5.novembrī.”

Eposa “Kebra Nagast” tīmekļa adrese:

http://www.aliens.lv/biblio/senie-raksti/12587-kebra-nagast-jeb-keninu-godiba

Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms – politnekorekts, bet patiess stāsts par Rietumeiropas pašnāvību

“Eiropa šobrīd izdara pašnāvību. Vai vismaz to izlēmuši darīt tās politiskie vadītāji (…) lielākās daļas šobrīd dzīvojošo cilvēku mūža beigās Eiropa vairs nebūs Eiropa un eiropieši būs zaudējuši vienīgo vietu uz pasaules, ko tie var saukt par mājām,” – tā izdevniecības “Apvārsnis” izdotās britu rakstnieka un publicista Duglasa Marija grāmatas “Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms” ievadā situāciju dramatiski raksturo autors.

Jaunā grāmata ir pirmais kāda Rietumeiropas autora latviešu valodā izdotais dokumentālās publicistiskas darbs, kurā izsmeļoši, no dažādiem aspektiem aplūkota trešo valstu cilvēku migrācija uz Eiropu, tās iemesli un no migrācijas izrietošās, Eiropai un eiropiešiem katastrofālās sociālās, demogrāfiskās un kulturālās sekas.

Baltie eiropieši jau ir kļuvuši par minoritāti Londonā un tuvākajos gados par tādu kļūs arī Malmē, Marseļā… Berlīnē, Vupertālē, Kopenhāgenā un citu Rietumeiropas pilsētu ielās uzdarbojas tā sauktās “musulmaņu patruļas”, kuras vēršas pret mūzikas atskaņošanu, alkohola lietošanu bāru terasēs, viņuprāt nepiedienīgu uzvedību publiskā vietā skūpstoties, utml. Katastrofāli pieaudzis imigrantu izdarīto noziegumu, tostarp seksuālo uzbrukumu skaits. Nevainīgi, nejauši izvēlēti eiropieši islāma vārdā tiek spridzināti, šķaidīti ar automašīnām, tiem baznīcās un uz ielām nogriež galvas. Diemžēl tas nav nekāds iedomāts antiutopisks tālas nākotnes scenārijs no kāda fantastikas romāna, nē, – tā ir mūsdienu Rietumeiropas ikdiena.

Grāmatas 19 nodaļās autors saistošā valodā, izvērsti, plaši izmantojot statistikas datus, citējot politiķus, žurnālistus un eliti apkalpojošos intelektuāļus pastāsta, kā un kāpēc Eiropa līdz tam ir nonākusi. No vienas puses Marijs lasītāju iepazīstina ar migrācijas procesa iemesliem un iesākumiem Eiropā un tās pieaugumu laikā pēc II pasaules kara, pakāpeniski nonākot līdz A.Merkeles vienā 2015.g. vasarā Eiropā ielaistajiem nelegālo migrantu miljoniem, bet no otras meklē kultūrvēsturiskus iemeslus un filozofisku skaidrojumu Eiropas pašnāvnieciskajai rīcībai, tos atrodot jau Osvalda Špenglera, Stefana Cveiga un Migela de Unamuno saskatītajā rietumeiropiešu eksistenciālajā nogurumā un “dzīves traģiskuma sajūtas” zaudējumā.

Īpašu vērību Marijs pievērš Rietumeiropas valstu politiskās elites tuvredzīgajai, aprobežotajai, divkosīgajai un bieži arī atklāti subversīvajai darbībai, vairāk nekā trīsdesmit gadus izliekoties nedzirdam tautas viedokli un neredzam arvien pieaugošās migrācijas ēnas puses – migrantu nevēlēšanos integrēties, multikulturālisma ideoloģijas bankrotu, migrācijas radīto sociālekonomisko slogu, terorisma pieaugumu un islāmisma izplešanos. Detalizēti Marijs aplūko visus galvenos migrācijas atbalstītāju izmantotos aizbildinājumus (ekonomiskie ieguvumi, sabiedrības novecošanās, daudzveidība un globalizācijas nolemtība), tos kritiski izvērtējot un noraidot kā ačgārnus un nepamatotus. Teikto ilustrējot ar virkni piemēru, sākot jau no 20.gs. 80.gadiem, Marijs apraksta politisko elišu vēršanos pret trauksmes cēlājiem un politiskajiem oponentiem, ar represīvi administratīviem līdzekļiem ierobežojot imigrācijas pretinieku un problēmu aktualizētāju vārda un pulcēšanās brīvību, karot tiem “rasista”, “nacista” un “islamofoba” birkas kā arī iznīcinot profesionālās un politiskās karjeras. Nemaz nerunājot par draudiem dzīvībai, kādi, politiskajai elitei ar toleranci izturoties pret vardarbības veicēju organizācijām un to ideoloģiskiem pamatiem, eiropiešu kultūras un identitātes aizstāvjiem sagaidāmi gan no islāmistu, gan kreiso liberāļu puses. “Šķita, ka Eiropa ir nonākusi līdz atklāsmei, ka ekstrēmisma problēma izzudīs, ja izdosies tikt vaļā no cilvēkiem, kuri par to runā,” Marijs raksta nodaļā “Agrā brīdinājuma sirēnas”. “Tomēr, lai arī kritiķi tika nogalināti, piespiesti slēpties vai bēgt, problēma nepazuda.”

Atsevišķas nodaļas veltītas Marija personīgajiem iespaidiem, kurus autors guvis migrantu krīzes pīķa laikā apmeklējot tās Dienvideiropas vietas, kur tie nonāk vispirms, izceļoties krastā pēc nelegālas robežas šķērsošanas – Lampedūzu Itālijā un Lezbas salu Grieķijā.

Marijs aplūko nozīmīgākos dažādās Eiropas valstīs izskanējušos kultūrpolitiskos brīdinājumus par gaidāmo katastrofu, tostarp pret Salmanu Rušdiju vērsto ajatollas Homeinī fatvu par “Sātanisko vārsmu” publicēšanu, t.s. dāņu karikatūru krīzi, “Charlie Hebdo” slaktiņu un citus notikumus. Pārsteidz vieglums, ar kādu islāmistiem izdevās piespiest Rietumeiropu pakļauties to diktātam un vēlamajiem spēles noteikumiem. Vai tiešām tika izdarīts viss, ko vajadzēja un varēja?

Plašāku ieskatu Marijs sniedz divos nozīmīgos literāros darbos, kas 20.gs. II pusē un 21.gs. sākumā brīdināja eiropiešus par sagaidāmajām katastrofālajām kulturāli demogrāfiskajām pārmaiņām – Ž.Raspaja romānu “Svēto nometne” un Mišela Velbeka romānu sēriju ar kulminējošo “Pakļaušanos”. Tāpat autors, tuvāk raksturojot Vācijas populārāko mūsdienu mākslinieku daiļradi, pievērš vērību tā dēvētajai laikmetīgajai mākslai, nesaudzīgi norādot uz tās tukšumu, destruktīvismu un jebkādu garīgu, tautu vienojošu mērķu un ideālu trūkumu. “Mūsdienu mākslinieki pārstājuši vērsties pie kādām paliekošām patiesībām, atteikušies no centieniem meklēt savos darbos skaisto un patieso un tā vietā vienkārši saka publikai: “Es vaļājos dubļos līdz ar jums.”

Grāmatas beigu daļā autors meklē atbildi uz jautājumu – vai varētu būt savādāk, vai ir vēl kādas iespējas izbēgt no statistiskās prognozēs jau paredzamās, šī gadsimta ietvaros sagaidāmās eiropiešu pamattautu nomaiņas ar arābiem, pakistāņiem, Melnās Āfrikas nēģeriem u.c. trešo valstu iedzīvotājiem? Jā, vismaz teorētiski šāda iespēja ir – izmainot līdzšinējo politisko kursu, retoriku, sākot ņemt vērā vēlētāju vairākuma gribu… “Nepieciešams paplašināt politisko konsensusu” un ļaut iesaistīties politiskajā procesā tādām par “fašistiskām” un “nacistiskām” nepatiesi dēvētām partijām kā “Flāmu bloks”, “Zviedru demokrāti”, “Nacionālā fronte”, “Alternatīva Vācijai”… Tāpat vajadzīgs saglabāt un atjaunot saikni ar savas kultūras saknēm. Taču Marijs, lai arī cenšas saglabāt cerību, ir visai skeptisks par šādu scenāriju. “Nekas neliecina, ka politiķi vēlētos pārtraukt to, ko darījuši līdz šim (…) pagaidām politiķu lielais vairākums īslaicīgu ieguvumu vārdā izvēlēsies būt “līdzjūtīgi”, “augstsirdīgi” un atvērti, neskatoties uz to, ka tie procesi, kas slēpjas aiz šiem cēlajiem vārdiem, novedīs pie ilgtermiņa nacionāla mēroga problēmām. (…) Eiropieši ir nonākuši stāvoklī, kurā tie netic paši savam kultūras stāstam un ar neuzticību raugās atpakaļ uz savu pagātni, vienlaikus zinot, ka kontinentā ienāk citi stāsti, kurus viņi šeit nevēlas redzēt.” Svarīgi arī saprast, ka tas viss visdrīzāk nebeigsies, balonam vienkārši izlaižot gaisu un noplokot. Marijs brīdina: “Dienu no dienas Eiropas kontinents ne tikai mainās, bet arī zaudē iespējas, ka šīs pārmaiņas varētu beigties mierīgā veidā. (…) daudzi no mums klusībā gremdēsies nožēlā. Bet ne visi būs tik klusi. (…) Un tad beidzot zvanīs zvans.”

Kā uzskata “Eiropas dīvainās nāves” autors, “Kultūrā, kurā idejas vēl tiek uzlūkotas kā vērā ņemami argumenti, grāmatas var daudz ko mainīt.” Ja tā, tad šī grāmata, kā cer tās izdevēji, latviešu lasītājiem, iespējams, būs gan vērtīgas informācijas avots, gan arī vakcīna pret pasivitāti un ļaus pieņemt pareizos lēmumus, kad ātrāk vai vēlāk arī Latvijas pilsoņiem nāksies konkrēti pozicionēties atvērto robežu, islamizācijas un identitātes aizsardzības jautājumos un izdarīt izvēli – vai nu iet bojā kopā ar dzīves jēgu un mērķus zaudējušo, izvirtušo un gļēvo Rietumeiropu (tās daļu) vai arī turpināt pastāvēt, liekot pirmā vietā savas tautas un valsts intereses kā arī veidojot ciešākas saites ar pārējām eiropeiskajām Austrumeiropas nacionālajām valstīm.

Duglass Marijs. Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms. Apvārsnis, 2018. – 332.lpp.

Izdevniecības cena: EUR 8,40.  PIRKT GRĀMATU.